Vēsturiski sonātes formas īpatnība ir kontrasts, sadursme un tās atrisinājums, transformācija. Savā sonātē uz šo paradigmu lūkojos ar variantu principa starpniecību, divās daļās, it kā spoguļos, spoguļojot vienu un to pašu attēlu no dažādiem rakursiem. Izmantotais materiāls (ainava) ir atšķirīgs, taču paustais, lai arī temperamentos dažāds, rezultātā – līdzīgs. Abās daļās materiāls skaņkārtiski no diatoniska pakāpeniski pārveidojas hromatiski sabiezinātā, bet negaidītas transformācijas rezultātā nonāk atpakaļ pie sākotnējā.  Pirmajā  daļā diatonika ir tikpat temperamentīga un spēkpilna, kā saasināts tās variants, nonākot negaidīti meditatīvā, aizmiglotā klavieru solo. Otrajā daļā trausla, romantizēta skaidrība, ar izvērsta klarnetes solo palīdzību lēni pārtop skarbā, it kā negribētā sakāpinātības triumfā, lai izgarotu tvanošā, nevainīgā rīta rasā. Šīs ir divas ainavas par cilvēku bez dabas un dabu bez cilvēka.   
Sonāte veltīta manam ilggadējam sadarbības partnerim mūzikā, klarnetistam Guntim Kuzmam.

Andris Dzenītis