Svētvietu pētnieks Ivars Vīks savā grāmatā Sarunas ar putniem un kokiem stāsta par to, cik mūsdienu cilvēkam ir būtiski ieklausīties dabas skaņās, mācīties ar to komunicēt un neizturēties pret dabu tikai kā pret materiālu resursu avotu, bet gan sarunu biedru, daugu un padomdevēju. Autors uzskata, ka latvieši ir viena no retajām tautām, kas tik lielā mērā saglabājusi seno zinību mantojumu, tautas dziesmu un ticējumu pūru, tādējādi esot tuvāk gan dabai, gan savu senču gudrībām. Autors jo īpaši rosina klausīties kokos un putnos, censties uztvert dažādu informāciju, sākot ar gaidāmajiem laikapstākļiem, beidzot ar cilvēka dzīves līkločiem un iespējamiem notikumiem. Šis skaņdarbs ir mana ieklausīšanās dabā, kur koki met savas dižās ēnas, kur to lapas trīsuļo, un meža čuksti un vēja plūsma kopā saplūst četros neizsakāmi skaistos Latvijas gadalaikos.