Kalniņš, Jānis (1904 - 2000)
Biogrāfija Darbi Notikumi
Foto 1
J. Kalniņš, komponists un operu
diriģents, guvis ievērību visupirms kā muzikāli dramatisks talants
– ar 30. gados komponētām operām un baletiem. It īpaši sākot ar 40.
gadiem radījis daudz simfoniskās mūzikas (5 simfonijas u.c.) un
kamermūzikas, arī kantātes. Stila ievirze un attīstība visumā
antiromantiska, ar noslieci uz klasicistiski objektīvu,
konstruktīvi klaju izteiksmi. Studējis kompozīciju Latvijas
konservatorijā (1920–1924), strādājis par diriģentu Nacionālajā
teātrī (1923–1933) un Latvijas Nacionālajā operā (1933–1944). Pēc
emigrācijas (1944) nonāk Lībekā, Vācijā, pēc tam (1949) Kanādā, kur
20 gadus strādā par mūzikas pasniedzēju Frederiktonas Skolotāju
koledžā (Ņūbransvikā), vada simfoniskos orķestrus, vēlāk darbojas
par ērģelnieku un kora diriģentu. Saņēmis Ņūbransvikas Mauntelisona
universitātes mūzikas goda doktora grādu (1981) par nopelniem
reģiona mūzikas dzīves veicināšanā.
Kalniņa 20. un 30. gadu kora mūzika stila ziņā pamazām
novirzās no nacionālās klasikas visumā romantiskajiem paraugiem;
folkloras apdarēs vairāk izsrādāta humora un dejiskuma sfēra, bet
monumentālās dziesmās ar Jāņa Sudrabkalna tekstiem (1931–1932)
autors iet latviešu kordziesmai principiāli jaunu ceļu
neoklasicisma un priekšmetiska tēlojuma, smalka ilustratīvisma
virzienā, kas dažkārt dēvēts par "jauno lietišķību"
mūzikā.
Kalniņa kordarbu skaits nav liels (ap 60 darbu), taču to vidū
ir visai izvērstas formas kompozīcijas – tiklab neoklasicisma, kā
arī atsvaidzinātā romantiskās kora kantilēnas un gleznainības
tradīcijā. Tautasdziesmu apdarēs Kalniņš izkopis pārsvarā
dejiskuma, rotaļības un humora sfēru. Stila ziņā neierobežoti valda
diatonisms, tā ietvaros mazinās konsonanses un
disonanses pretstati – tāpat kā tautas mūzikā arī sekunda un to
saturošas saskaņas tiek lietotas konsonanšu nozīmē.
Arnolds Klotiņš
