[^#image-6077-n-s-y-l-#^] Ādolfs Skulte (1909-2000) latviešu mūzikas vēsturē ir personība, kas no 20. gadsimta trīsdesmito gadu vidus līdz pat gadsimta izskaņai savā daiļradē konsekventi attīstīja tās tradīcijas un idejas, ko savulaik postulēja viņa skolotājs, latviešu mūzikas klasiķis Jāzeps Vītols (1863-1948). Visu savu garo mūža un daiļrades gājumu Ā.Skulte radīja mūziku klasiski romantiskā mūzikas izteiksmē, tomēr viņš nekad neapšaubīja savu laikabiedru un skolnieku vēlmi paust dažādas, bieži vien savai mākslinieciskajai mentalitātei svešas idejas. To apliecina tas, ka Ā.Skultes vadībā zināšanas kompozīcijā kādreiz apguva tādi savā individuālajā stilā atšķirīgi latviešu komponisti, kā, piemēram, dažādu stilu un mūzikas valodas sintezētājs Ģederts Ramans (1927-1999), postromantiski skaudro simfonisko koncepciju radītāji Artūrs Grīnups (1931-1989) un Vilnis Šmīdbergs (1944), spožais simfoniskā orķestra krāsu meistars Romualds Kalsons (1936), viens no nedaudzajiem avangarda estētikas attīstītājiem latviešu mūzikā, savulaik no Latvijas uz Krieviju (Pēterburgu) dzīvot aizbraukušais Romualds Grīnblats (1930-1995), populārās un klasiskās mūzikas žanru sintēzē līdz pat šodienai nepārspētais Imants Kalniņš (1941), aktīvais kino, teātra un rokmūzikas žanru kopējs Mārtiņš Brauns (1951), smalkais miniatūrists un estēts Imants Zemzaris (1951). Nepārspīlējot var teikt, ka visa Ā.Skultes dzīve un daiļrade ir spilgts apliecinājums tam, cik sarežģītos apstākļos bija nonākusi mūzikas dzīve Latvijā 20. gadsimta otrajā pusē un cik grūti, tomēr iespējami bija iemācīties izturēt ārēji uzspiestu ideoloģisku kompromisu vidē un neaizmirst par aicinājumu radīt augstvērtīgu mākslu, kurai savā būtībā nav nekā kopēja ar jebkāda politiski uzspiesta pasūtījuma izpildi.


BIOGRĀFIJA

Ā.Skulte dzimis 1909. gada 28. oktobrī Kijevā, Ukrainā. Komponista tēvs bija latviešu būvuzņēmējs Pēteris Skulte, savukārt māte – itāliete Viktorija Ricolati (Victoria Rizzolatti). Abi komponista vecāki 20. gadsimta sākumā labāka darba meklējumos no savām tēvzemēm bija atbraukuši uz Ukrainas lielpilsētu Kijevu, tur iepazinušies un 1903. gadā nodibinājuši ģimeni. Viktorijas un Pētera Skultu laulībā piedzima pieci dēli – Bruno, Voldemārs, Ādolfs, Ferdinands un Oļģerts. Piecu muzikāli apdāvināto brāļu vidū latviešu mūzikas vēsturē īpašu vietu ieņem komponisti Bruno un Ādolfs. Pēc Otrā pasaules kara beigām un tam sekojošās padomju okupācijas Latvijā dzīvot palika tikai Ādolfs. Savukārt Bruno Skulte (1905-1976) kara noslēgumā, tāpat kā daudzi citi latvieši, kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem devās trimdā. Sākumā uz Vāciju, vēlāk uz ASV, kurā nodzīvoja, darbojās mūzikas un trimdas latviešu kopienas sabiedriskajā dzīvē līdz pat sava mūža beigām. Tā ir spilgta ilustrācija 20. gadsimta vēstures traģiskajām norisēm Latvijā - tāpat kā daudzās citās ģimenēs, arī šajā tās piederīgie zināmu notikumu iespaidā zaudēja savstarpēju saikni un latviešu kultūra šādi turpināja attīstīties gan savas valsts vēsturiskajā teritorijā, gan daudzās citās pasaules valstīs.
1921. gadā Pētera Skultes ģimene no Kijevas atgriezās dzīvot Latvijā. Neraugoties uz to, ka ģimenē lielā cieņā bija interese par mūziku, kurai brīvajā laikā aizrautīgi nodevās gan vecāki, gan viņu pieci dēli (katrs ģimenes loceklis prata spēlēt kādu mūzikas instrumentu un dziedāt), Ā.Skulte 1928. gadā pēc Rīgas Pirmās Valsts ģimnāzijas absolvēšanas iestājās Latvijas Universitātes Inženieru fakultātē. Tomēr pēc tam, kad 1930. gadā Ā.Skulte nolēma paralēli mācībām universitātē apgūt kompozīcijas mākslu Latvijas konservatorijā, inženierzinātņu studijas universitātē 1931. gadā tika pārtrauktas. Negrozāms lēmums par labu mūzikai bija pieņemts un pats komponists to nekad nenožēloja. 1936. gadā tika absolvēta konservatorijas rektora un profesora J.Vītola praktiskās kompozīcijas klase (atbilst mūsdienu priekšstatm par profesionālo meistarklasi pēc bakalautūras studijām). Jau tobrīd Ā.Skulte bija paguvis pievērst plašākas sabiedrības uzmanību ar darbu, kas mūsdienās uzskatāms par vienu no latviešu simfoniskās mūzikas spilgtākajiem sacerējumiem. 1934. gadā Latvijas Radio rīkotajā simfonisko skaņdarbu konkursā vienu no četrām godalgām saņēma arī Ā.Skultes simfoniskais tēlojums Viļņi. Fascinējoši dzidra, faktūrā impresionistiski smalka un tai pat laikā polifonā intensitātē maksimāli piepildītā muzikāla vīzija, kurā skaidri jaušamas visas Ā.Skultes daiļrades individuālā stila īpatnības. Tūlīt pēc studiju beigšanas J.Vītols uzaicināja Ā.Skulti strādāt konservatorijā un līdz pat mūža galam J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (šīs mūzikas izglītības iestādes nosaukums mūsdienās) bija Ā.Skultes pamata darba vieta.
1937. gadā jaunais komponists apprecējās un 1939. gadā Helēnas un Ādolfa Skultu ģimenē piedzima dēls Gvido, vēlāk pazīstamais latviešu mākslas un dokumentālā kino filmu operators, daudzu slavenu Rīgas kinostudijas filmu kameras meistars (uzņēmis tādas mākslas filmas, kā, piemēram, Noktirne, Ceplis, Ezera sonāte). Tomēr pirmos mierīgos Ā.Skultes darba gadus konservatorijā drīz pārtrauca Otrā pasaules kara trauksmainie notikumi. 1940. gadā Latviju okupēja PSRS, 1941. gada rudenī PSRS okupāciju nomainīja Vācijas fašistiskās valsts okupācijas pārvalde, savukārt Otrā pasaules kara noslēgumā, 1944. gada rudenī Latviju otru reizi līdz pat 1991. gadam okupēja PSRS.
Kad 1944. gada vasarā un rudenī Vācijas fašistisko okupācijas armiju pakāpeniski sakāva un Latvijas teritoriju savā kontrolē atkal pārņēma PSRS okupācijas armija, Ā.Skultes vecāki un brāļi, arī skolotājs un konservatorijas rektors J.Vītols ar dzīvesbiedri Anniju izlēma bēgt uz Vāciju. Tāpat kā ievērojama daļa latviešu inteliģences, kurai labā atmiņā bija PSRS okupācijas varas iestāžu 1940. un 1941. gadā veiktais nežēlīgais komunistiskais terors pret daudziem Latvijas civiliedzīvotājiem. Ā.Skulte ar savu ģimeni izšķīrās palikt dzimtenē un cena par šo lēmumu bija gandrīz pilnīga nosķirtība no savu tuvinieku gaitām ārpus Latvijas visu padomju okupācijas laiku. Visā pretrunīgajā un sarezģītajā padomju okupācijas periodā Latvijā (no 1945. gada rudens līdz 1991. gada rudenim) Ā.Skulte nevairījās ieņemt augstus akadēmiskus un sabiedriskus amatus. Tomēr jāatceras, ka tas bija arī viens no veidiem, kā saglabāt Latvijas pirmās brīvvalsts laikā radītās kultūras tradīcijas, vismaz netieši savā ikdienas darbā pretoties PSRS veiktajai kolonizācijas un rusifikācijas politikai un vienlaikus mēģināt dzīvot saskaņā ar savu pārliecību.
No 1948. gada līdz 1955. gadam un no 1957. gada līdz 1972. gadam Ā.Skulte vadīja J.Vītola Latvijas Valsts konservatorijas kompozīcijas katedru. 1952. gadā Ā.Skulte tika iecelts par konservatorijas profesoru un strādāja šajā amatā līdz pat sava mūža beigām. 1950. gadā Ā.Skulte tika ievēlēts par deputātu Rīgas pilsētas darbaļaužu deputātu padomes otrajā sasaukumā, no 1952. gada līdz 1956. gadam Ā.Skulte bija Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētājs, no 1973. gadam līdz 1978. gadam komponists darbojās VEF (kādreizējās Valsts elektrotehniskās fabrikas) prestižās Kultūras pils mākslinieciskajā padomē. Padomju okupācijas laikā Ā.Skulte saņēma vairākas augstas atzinības zīmes – divreiz PSRS Valsts prēmiju (1950 – par līdzdalību kinofilmas Rainis veidošanā, 1951 – par baletu Brīvības sakta), Latvijas PSR Valsts prēmiju (1975 – par Piekto simfoniju), 1955. gadā Ā.Skultem piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukumu, 1979. gadā - PSRS Tautas mākslinieka nosaukumu. Līdztekus visai formālajiem sabiedriskā darba pienākumiem komponists intensīvi nodevās muzikālās daiļrades procesam, tādēļ daļa no piešķirtajiem publiskajiem pagodinājumiem bez aizspriedumiem uzskatāma par pelnītu sava darba novērtējumu.
Ā.Skultes atstātais bagātīgais daiļrades mantojums pārsteidz ar prasmi aizrautīgi darboties pilnīgi visos klasiskās mūzikas žanros – instrumentālajā un vokāli instrumentālajā kamermūzikā, kordziesmā, simfoniskajā un vokāli simfoniskajā mūzikā, radīt operas un baletus, sacerēt mūziku teātra uzvedumiem un kinofilmām (komponists ir līdzdarbojies deviņu Rīgas kinostudijas filmu veidošanā, divas no tām – Rainis (1949) un Latviešu strēlnieka stāsts (1958) – pieder labāko skaitam latviešu kinovēsturē). Protams, gandrīz nevienā žanrā neiztrūkst darbu, kas kā obligāta nodeva bija jāvelta okupācijas varai. Raksturīgi šāda veida piemēri ir Ā.Skultes kantāte Mums viena partija (1961) un oratorija Noslauki asaras, Dzimtene – māt! (1977). Kā diezgan tipiska PSRS komunistiskās ideoloģijas izpausme jāvērtē arī komponista tolaik oficiāli paustie atsevišķu darbu apakšvirskasti un to satura formālie komentāri presē un publicistikā. Piemēram, Pirmā simfonija bija pazīstama ar virsrakstu Par mieru (1954), Trešā simfonija kā Kosmiskā (1963, pēc okupācijas varas oficiāli publiskotā un akceptētā ideoloģiskā tulkojuma simfonijas nosaukums ir par godu 1961. gada 12. aprīlī PSRS kosmonauta Jurija Gagarina lidojumam visumā, ko pieņemts uzskatīt par pirmo publiski zināmo veiksmīgo lidojuma mēģinājumu kosmosā cilvēces vēsturē; iespējams, komponista tēlainajā iecerē simfonijas programmatiskais nosaukums bija uztverts daudz plašākā kontekstā, ko netieši apliecina simfonijas mūzikas saturs).
Īstenībā ļoti aktuāls ir latviešu un visu pārējo Austrumeiropas valstu tautu pēcpadomju laikā speciālistu aprindās vēl joprojām līdz galam neizdiskutētais jautājums par to, kā konkrētajā ideoloģiskajā uzstādījumā tapuša mākslas darba saturā prast nošķirt formālo veltījumu varai no mākslinieciskās domas oriģinālā noformējuma gadījumos, kad savstarpēja nesakritība starp šīm divām darba kvalitātēm ir acīmredzama un vai vispār to nepieciešams darīt. Šī problēma pagaidām vēl nav atrisināta, jo pārāk maza laika distance mūs šķir no pārdzīvotā okupācijas laikmeta, kura sekas dažādu paaudžu apziņā joprojām ir stipri jūtamas. Nākotnē noteikti gan Ā.Skultes, gan daudzu viņa laikabiedru skaņumāksla vēl piedzīvos dziļu izvērtējumu dažādos aspektos ar mērķi labāk saprast kādreiz radīto skaņumākslas vērtību vēsturisko un tīri māksliniecisko nozīmi. Bet jau tagad droši var prognozēt, ka nekāda vērtību pārvērtēšana noteikti neļaus aizmirstībā nogrimt tādiem Ā.Skultes skaņdarbiem, kā, iemēram, simfoniskā tēlojuma Viļņi, Horeogrāfiskās poēmas, Trešās (Kosmiskās), Piektās, Septītās (Saudzējiet dabu!) un Astotās simfonijas meistarīgajām partitūrām, operas Princese Gundega (viens no reti veiksmīgajiem bērnu auditorijai adresētas operas sacerējumiem latviešu mūzikas vēsturē!) un baleta Brīvības sakta brīnišķīgajai skaņu pasaulei, daudzu kordziesmu skaņurakstiem, kuru vidū īpašu vietu ieņem fascinējoši daiļskanīgā Quasi una sonata per coro da camera.
Ā.Skulte mūžībā aizgāja 2000. gada 20. martā. Komponists sagaidīja Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu 1991. gadā. Paguva izbaudīt situāciju, kad mūsu valsti no pārējās pasaules vairs neatdala nekādi ideoloģiski represīvi dzelzs priekškari. Ar interesi sekoja tam, kā atvērtas un brīvas sabiedrības apstākļos turpina attīstīties konservatīvā klasiskā žanra mūzikas tradīcija Latvijā, kuras nelokāms pārstāvis viņš pats bija visu savu mūžu un kā šī tradīcija mijiedarbojas ar dažādiem citiem, agrāk okupācijas varas apzināti slāpētiem ierosmes avotiem. Kopumā 20. gadsimta deviņdesmitie gadi Ā.Skultes daiļradē, ņemot vērā komponista cienījamo vecumu, ne tuvu nebija tik intensīvi kā kādreiz, spēka gados. Tomēr komponists turpināja strādāt, vadīt savu kompozīcijas klasi Mūzikas akadēmijā un turpināt dialogu ar jaunajiem komponistiem un mūziķiem. Būtībā ar Ā.Skultes nāvi, tāpat kā ar daudzu citu gadsimta izskaņā notikušu viņa laikabiedru, vecākās paaudzes latviešu mūziķu aiziešanu, pakāpeniski ir noslēdzies vesels laikmets nacionālās skaņumākslas vēsturē. Aizgāja mūziķi, kuri bija Latvijas pirmās brīvvalsts laika tradīciju radītāji, pārņēmēji un tālāk attīstītāji, savukārt šīs tradīcijas ir neatņemama daļa no latviešu mūzikas kultūras esamības šodien. Tieši tādēļ svarīgi ir zināt un saprast Ā.Skultes atstātā daiļrades mantojuma vērtības, bez kurām nav iedomājama objektīva izpratne par nākotnē vērstajiem kultūras un mākslas attīstības procesiem Latvijā.