Pēteris Barisons talantīgi turpinājis vēlīnā romantisma līniju latviešu mūzikā. Līdzās simfoniskajam un vokāl-simfoniskajam žanram, kuriem viņa jaunradē centrālā vieta, pie latviešu mūzikas zelta fonda pieder arī viņa kordziesmas (pavisam ap 30). Bez tam komponējis vokālo un instrumentālo kamermūziku.
Barisons gūst muzikālo izglītību E.Vīgnera Fonoloģijas institūtā Rīgā, kur pēc beigšanas (1928) darbojas par pasniedzēju (ar pārtraukumiem līdz 1939). Beidz Latvijas konservatorijas kompozīcijas (1932) un diriģēšanas (1934) klases. Pēc tam dažus gadus vada simfoniskos koncertus un operu iestudējumus. No 1936. g. ir Latvijas konservatorijas pasniedzējs, no 1944.g. Latvijas Valsts konservatorijas kompozīcijas katedras un diriģēšanas klases vadītājs (no 1945. g. profesors).
Barisona daiļrades centrā ir simfoniskā (2 simfonijas, 10 citu darbu) un vokālsimfoniskā (3 kantātes) mūzika. Viņš izpaudies arī daudzos instrumentālos žanros. Vokālo žanru pirmajā vietā kora oriģināldziesmas – ar daudzām no tām Barisons uz ilgiem laikiem ierakstījis sevi latviešu mūzikas vēsturē. Kāpināta liriska jutoņa un dažkārt līdz ekstāzei kāpināta gleznainība – šīs kordziesmu īpašības ne mazākā mērā izpaužas arī solodziesmās. Pavisam nedaudzajās, bet visai spilgtajās tautasdziesmu apdarēs korim Barisons neatskatās uz pašas tautas mūzikas stila normatīviem, bet tāpat kā oriģināldziesmās apvieno hromatisku harmoniju krāšņumu ar polifonisku vijīgumu un plaši izvērstu formas veidojumu.
Barisona kora mūzikas izteiksmes plašajā spektrā dominē kāpināta liriska jutoņa un reizēm gandrīz ekstātiska gleznainība. Spilgta melodiska kantilēna un polifonu balsu vijīgums vienots ar krāšņu harmoniju un dzidru faktūru, plašu formas attīstību. Jūtu patiesīgums un cildenums padarījis Barisona dziesmas par klasisku 30. gadu latviešu kora mūzikas parādību, tās pieder pie visplašāk atskaņota.

www.lmic.lv